Daži vakari atnāk ar neizturamu garlaicību. Nevis sliktu, nevis traģisku, bet tādu, kad sēdi uz dīvāna un jūti, ka istaba ir pārāk klusa, gaisma pārāk dzeltena, un pat telefons it kā atsakās strādāt normāli. Man šāds vakars bija pirms nedēļas. Esmu mājas birojā, apkārt krūmi, ārā līst, un mans projekts ir iestrēdzis tieši tik neveikli, ka nav vēlmes ne segt, ne dzēst. Viss, ko es gribēju, ir piecas minūtes neko nedarīt.

Un tad es ieraugu aplikāciju. Nevis jaunu, bet vecu, ko es reiz iegādājos vai drīzāk lejupielādēju, lai izmēģinātu uz pirksta. Tā saucas kaut kas latīniski — mēs Latvijā mīlam nosaukumus, kam nav nozīmes. Tur iekšā ir desmitiem spēļu, krāsaini augļi, klasiskas liesmas, vairāki modeļi, un es, protams, pirms gada tur pazaudēju desmit eiro. Kopš tā laika mani tas neinteresēja, bet šovakar interesē. Garastāvoklis dīvains: es nevēlos ne uzvarēt, ne zaudēt, tikai vēroju, kā sirds pukst, kad griežas prese. Aizliegts? Nē. Tā ir vienkārša digitāla luste. Es iebāžu piecus eiro — tā ir summa, ko atdotu par sliktu kafiju — un nospiežu sākumu.

Pirmie griezieni. Klusi, melodiski, ar mūziku, kas līdzīga liftam. Bet otrā minūtē uz ekrāna uzpeld trīs identiski ikoni. Dīvaini, jo to simbols izskatās pēc mazas vēstuļu kaudzītes, un spēles galds pēkšņi sāk priecīgi mirgot. Es skatos uz skaitli. 120 eiro. Vienalga, ko šis simbols apzīmē manā atmiņā, es smejos. Tā ir tāda bērnišķīga laime, kā attaisīt lētāku pārsteiguma olu. Nevis liels džekpots, bet tāds sārti dzeltenīgs prieks, jo es neko nedarīju pelnīti. Nekādu prasmju, nekādas stratēģijas.

Es sēžu vēl minūti un gribu turpināt, jo tagad ir labāka noskaņa. Un šeit sākas stāsta galvenā daļa. Manī pamostas tas, ko es mēdzu dēvēt par vavafs. Kad esmu noguris, es bieži meklēju vārdus, kuriem nav nozīmes, un šis — vavafs — bija no manas studiju laika. Vavafs manā galvā ir nevis māņticīga burvestība, bet lietus ritms, kam seko prāta iztīrīšanās. Un šoreiz vavafs nāca nevis kā doma, bet kā sajūta, ka spēle ir izdomāta tā, lai tu zaudētu laiku. Bet es tajā brīdī nezaudēju laiku. Es to piedzīvoju.

Es pieņemu lēmumu: izņemt laimestu, atstāt tur tikai sākotnējo piecīti un aizvērt aplikāciju. Ir grūti. Tā ir tieši tā mazā balsiņa: „Nu, vēl vienu griezienu, tu tagad esi priekšgalā.” Bet ap sesto griezienu es sapratu, ka spēle man nemaz nepatīk. Patīk tikai mirklis, kad pasaule pazūd un paliek krāsu virpulis. Tas nav kazino kā azartistu aptieka, tas ir kā mazs logs starp darba stundām. Aizveru.

Nākamajā rītā stāstu par to savai māsai, kas strādā par finanšu analītiķi. Viņa sāk ar piecām minūtēm par izlozes matemātiku un par to, cik naiva ir cilvēku ticība. Es viņai neiebildu. Bet viņa beidzot ātri nopūšas un saka: „Vecīt, tu izvēlējies tieši pareizi. Tavs vavafs šoreiz pasargāja maku.” Jā, viņa izmantoja šo vārdu, lai gan nemācēja to izrunāt. Es pasmējos, bet iekšēji sapratu, ka mums abiem ir taisnība.

Pēc šī notikuma es sāku pievērst uzmanību, kā spēle maina manu skatījumu uz to, ko sauc par veiksmi. Es atceros, ka martā uz ceļa atradu 50 centu gabalu un nopirku naros no sirdsapziņas, jo sirdī palika tāda nedaudz siltāka sajūta, ka pasaule šodien dod mazas atzīmes. Tagad es domāju: kāpēc mēs aizliedzam sev piedzīvot nejaušu pozitīvu notikumu bez pelnīšanas? Mēs esam pieraduši, ka visam jābūt lielam un apzinātam. Bet tieši mazās, muļķīgās veiksmes — poga, kas uzspiež gaišu krāsu, teleprogramma, kas aizvieto saspringtu dienu, negaidīts vavafs no drauga — ir tās, kas uztur dzīvi.

Stāsts tomēr nav tikai par 120 eiro. Man ir draugs, kurš spēlē katru vakaru vienā konkrētā mājaslapā, ar to pašu karti, pat tad, kad visu mēnesi neveiksmīgi. Viņam kazino nav par naudu, bet par bē